Ojārs Stepens. Patiesība pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar VDK

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Ojārs Stepens vērtē, cik daudz patiesības ir pašlaik publiskotajos pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK). Ojārs Stepens darbojos kā pētnieks Publiskās atmiņas pētniecības centrā, ko pats dēvē par tādu kā mantinieku VDK zinātniskās izpētes komisijai. Viņš arī rakstījis vairākus pētījumus par VDK tēmu. "Pamatā mana tēma bija radošās savienības un vispār kultūras dzīve un VDK. Vairāk esm pētījis Komponistu savienību un Teātra biedrību. Tās ir ik pa laikam izmantotas kā tā dēvētās piesegstruktūras. Svarīgi, ka radošās savienības padomju sistēmā nav ne arodbiedrības, ta nav neatkarīga struktūra, tas ir instruments, ar kuru padomju vara kontrolē attiecīgo nozari. (..) Panākam stāvokli, ka tās vai citas nozares visi nopietnākiem pārstāvji ir iekļauti it kā sabiedriskā strūktūrā, ka bez tās tu nevari reāli darboties, ja vēlies jebkādu publicitāti, jebkādu honorāru. Tas ir instruments, kurš šīs nozares ļaudis kontrolē un vada, kā arī novada režīma propagandu līdz attiecīgiem cilvēkiem. Un ir gatava struktūra, ko vajadzības gadījumā var attiecīgi izmantot," skaidro Ojārs Stepens Vēsturnieks skaidro, kā mūsdienu sabiedrībā arī vēl pēc kartotēkas publikācijas viedojas zināmi mīti, kā šis mehānisms darbojās