1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās...
1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.
Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā:
"Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi.
Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.
View more
