1941. gada jūlijs. Cilvēki jāaicina glābt radio!

„Ir jāatskaņo Latvijas himna un jāsaka uzruna tautai, lai cilvēki nākt glābt radio!” - ar šādiem vārdiem 1941. gada 1. jūlijā inženieris Alberts Jekste telefona sarunā uzrunāja savu draugu latviešu kino un teātra režisoru Voldemāru Pūci. Kas skanēja uzrunā un kā tas beidzās Voldemāram Pūcem, par to Reiz radio… stāstīs viņa dēls aktieris Kaspars Pūce. Raidījums Reiz radio... viesojas pie aktiera Kaspara Pūces, klausāmies viņa lasītajā no 1949. gada nopratināšanas protokola. Dzirdēto tekstu tajā laikā čekistiem ir teicis radio tehniskās nodaļas inženieris Valfrīds Breikšs. Protokolā minētais Voldemārs Pūce par šo izgājienu tajā pašā 1949. gadā par „par Dzimtenes nodevību" tika notiesāts un izsūtīts uz Vorkutu ieslodzījumā stingrā režīma nometnē. To, ka tēvam ir bijusi saistība ar radio un viņš radioēkā cietis negadījumā, iekrītot lifta šahtā, to Pūču ģimenē zināja, bet kā un kāpēc tas noticis, par to padomju gados netika runāts. Voldemārs Pūce 1981. gadā aizgāja mūžībā un stāstu par radio liftu aiznesa sev līdz. Tikai tad, ka sabruka PSRS un bija pieejami Drošības komitejas dokumenti, Kaspars tos izpētīja un rūpīgi visu pierakstīja trijās biezās kladēs. Tur arī atklājās tēva krimināllieta - sadarbība ar vācu okupantiem un pretpadomju aģitācija. Un tagad arī radioklausītājiem piedāvājam atmiņas par 1941. gada 1.jūliju, laiku, kad tikko ir notikušas deportācijas 14. jūnijā, tikko Rīgu ir atstājis krievu karaspēks un latvieši gaida Hitlera armiju kā atbrīvotājus no padomju okupantu jūga. Inženieris Alberts Jekste zvana savam draugam kino režisoram un tolaik arī latvju drāmas ansambļa vadītājam Voldemāram Pūcem un aicina glābt radio, un rakstīt uzrunu klausītājiem. Alberta Jekstes runa Rīgas radiofonā 1941. gada 1. jūlijā „Latvji, Sarkanā armija no mūsu galvaspilsētas šodien padzīta. To varēja veikt tikai pilnīgi un ar vismodernāko kara tehniku apbruņotā, uzvarām vainagotā Vācijas armija. Latvieši, esiet tagad vienoti visi kā viens vīrs, sagaidiet vācu karavīrus tagad ar pateicības gavilēm un sniedziet palīdzīgu roku, kur vien un kā vien varēdami. Postu, ko nesis karš, salabosim, bet neesam neviens spējīgs vairs atdot dzīvību tiem labākajiem latvju dēliem un meitām, kuri tika čekas kamerās, Rīgā, Stabu ielā 12 nobendēti un centrālapkures krāsnīs sadedzināti. Laipni lūdzam ikvienu glābt no uguns posta, kas glābjams, jo tas nāks tikai mums pašiem par labu. Pilsoņi, kas vēlas ņemt dalību kārtības uzturēšanā Latvijas galvaspilsētā Rīgā, tiek lūgti sapulcēties pie Pasta ēkas centrā, jo katrs ir saimnieks savā zemē! Pulcēsimies zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga! Lai dzīvo Hitlers un viņa neuzvaramā armija! Virsnieki, instruktori, kareivji, kas vēl dzīvi, vecie partizāni un 19-ā gada kara dalībnieki, nākat pie mums, mēs jūs gaidām palīgā katrā laikā un vietā.” Pēc uzrunas uzrakstīšanas Voldmārs Pūce, izejot radio gaitenī piektajā stāvā un kāpjot liftā,iekrīt lifta šahtā. Sarkanā krusta slimnīcā viņam uzstāda diagnozi - augšdelma lūzums, smagi mugurkaula lūzumi, muguras skriemeļu un muguras smadzeņu bojājumi. Nekustīgs guļot gultā, viņš dzird ārstu sakām, ka ar tādiem ievainojumiem cilvēki vairs nepieceļoties. Kaspars Pūce atminas, tad tēvā šis spriedums iesvēlis spītu, viņš atcerējies sava skolotāja - skatuves mākslas pedagoga, aktiera un režisora Mihaila Čehova mācīto par impulsu sūtīšanu savam ķermenim un pareizu elpošanu, un rezultātā pēc aptuveni diviem mēnešiem Voldemārs Pūce pats savām kājām iznācis no slimnīcas. Kā zināms, pēc tam sekoja izsūtījums uz Sibīriju, bet arī tas nesalauza sīksto vīru, kuru zinām kā 1940. gadā uzņemtās filmas „Kaugurieši” un 1968. gadā uzņemtās filmas „Mērnieku laiki” režisoru. Savukārt Alberts Jekste par savu patriotismu Latvijas radiofonā nopelna vienu gadu Salaspils koncentrācijas nometnē. Talantīgais inženieris, starp citu, aktrises Antas Klints pusbrālis, savulaik strādājis VEF rūpnīcā, tur bijis projektēšanas nodaļas biroja vadītājs, vēlāk viņš izveido pirmo profesionālās skaņu studiju Latvijā un darbojas uzņēmumā „Rīgas filma”, ieskaņojot gan dokumentālās, gan pirmās spēlfimas, jau minētos "Kauguriešus" un arī Viļa Lapenieka režijā uzņemto „Zvejnieka dēlu”. 1941. gada jūlijā Albertam Jekstem uztic vadīt Latvijas radiofonu, ko viņš arī īsu brīdi veic, līdz visā valstī un, protams, arī radio nostiprinās vācu vara un Jeksti iesloga koncentrācijas nometnē. Pēc Otrā pasaules kara viņš aizbēg uz Vāciju, tur Minhenē atjauno akciju sabiedrību „Rīgas filma”. Vēlāk Jekste pārceļas uz Kanādu, kur piecdesmito gadu beigās nodibina uzņēmumu "Atlantic Films", kas ne vien veiksmīgi izveido 20 dokumentālās filmas, bet attīsta jauninājumus filmu tehnoloģijā.