Patiesības inflācija, valsts ideja un vērtības. Saruna ar filozofi Maiju Kūli

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi Maiju Kūli par valsts aizsardzību un ideoloģisko vakuumu, patiesības inflāciju, valsts ideju un vērtībām, kā arī to saistību ar gatavību aizstāvēt savu valsti. Kā palīdzēt stiprināt valsts visaptverošo aizsardzības sistēmu un vai tam ir kāds sakars ar filozofiski ētiska skatupunkta izvēli? Kā mums ir jāreaģē uz esošām krīzēm vai kariem un tām krīzēm, kas vēl sekos? Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds ideoloģija mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju. Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā jau īstenībā tā nav. Ideoloģija – ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jau jārēķinās ar to visu krieviskuma padomju nastu, ideoloģijā – skaidrs, mums atkal bāzīs ausīs makaronus. Tāpēc vairāk ir tāda neformāla vienošanās teikt, ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, ar izgāšanas laikiem, atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza! Tomēr otrajā punktā bija vērtības: kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums un cilvēktiesības, un demokrātija ir šīs pamatvērtības. Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij pieredze atrasties karā, jo mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā kā mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs esam hibrīdkarā, kuru mēs uzskatām jau diezgan leģitīmi mūsdienās par karu, kā demokrātiska valsts. Un te zināma problēma iestājās. Maija Kūle: Tur jums taisnība. Tā iekšējā sajūta filozofu aprindās, cik nu mēs te Latvijā esam, ja pieskaitām savus studentus, diezgan daudz, daži simti tomēr. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā, es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija, ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, fluīda, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Ziniet, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Un, ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli. Kurš pret? Mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās - cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – nu, runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas. Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad mēs viņu apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstī vairāk, it īpaši kara tuvumā, valstij vairāk vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat Žižeka grāmata, kas tikko ir iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: Kas tad tas – anarhisms –, mīļie, sāk rasties: kur normas, kur regulācija? Ka valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kura varētu turēties. (..) Mana sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, bet 30% dosies kaujā pretī no sabiedrības, nu mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60 - 70, un viņi ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki; starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus aizrauj, viņi ir redzējuši datorspēlēs, kuriem tas arī viss ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam baigi maza, bet kāda ir, tāda ir. Tie ies. Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties un šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kura nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, viņu varēja sajust, - izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas "hesitancy" angliski: es nepieņemu lēmumu, es stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās. Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija. Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu. Bet, ja tiek veidots, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks vai izvairīsies... Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk. Maija Kūle: Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga. Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga. Maija Kūle: Jā, viņš ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod man kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Un šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu valstsgriba. Viņam negāja. Tā vairāk bija valodniecības problemātika. Maija Kūle: Es nezinu. Nē, bet ideja jau ir pareiza, un tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tā tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev viņu vajag vispār? Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas, jo lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptver 14000 respondentus no, neatceros, 50 valstīm, ļoti lielu aizbraukušo daļu, un viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir – šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku. Pirmais iespaids, varbūt pēc lielās algas aizdzinās un tā. Nē, aizdzinās arī pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.   Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā - par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuvu par profesori un sāk lasīt vairākus akadēmiskos kursus - 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofija, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofija. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas universitātē, Humbolta universitātē Berlīnē. Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācija Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts direktore.