Latvieši un vācbaltieši. Saruna ar pētnieku Paulu Daiju

Jauniznākušo grāmatu skaitā ir daudz interesantu pētījumu par grāmatniecības vēsturi, jo 2021.–2025. gadu periodā tiek atzīmēta latviešu grāmatas piecsimtgade. Par vienu no tādiem izdevumiem Liegas Piešiņas sarunā ar Paulu Daiju – literatūrzinātnieku, apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras un sabiedrības pētnieku. Pauls Daija komentē grāmatā pētīto vēsturisko posmu: Laikmets, kam ir veltīta grāmata, ir varbūt viens no noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu grāmatniecības vēsturē. Uz vāka ir lasāmi gadskaitļi 1815. līdz 1848. Abi šie gadskaitļi iezīmē nozīmīgus politiskus pavērsiena punktus Eiropas vēsturē, bet tie arī iezīmē sākumu un beigas klusajam, mierīgajam, lai arī leģendu apvītajam Bīdermeiera laikmetam latviešu grāmatniecībā. Tas ir laiks, kas bieži tiek aprakstīts kā ‘vēl ne un vairs ne’ – kaut kas liels ir beidzies, kaut kas cits vēl nav sācies. Un faktiski tas bija tas, kas mani ieintriģēja pašā sākumā – saprast, kas notiek laikā, par kuru saka, ka nekas nenotiek.” Rakstīšana, bieži vien anonīma vai ar pseidonīmu, kļuva par izplatītu praksi: 19. gadsimta pirmajā pusē autoru klāsts kļūst nepārskatāms. Ļoti populāra prakse bija parakstīties ar iniciāļiem, vispār neparakstīties. Pašiem autoriem autorība nešķita būtiska – tuvu pusei grāmatu, kuras es aprakstu, iznāca bez autora norādes.