Janīna Kursīte: Lieldienās ir svarīgi iztrakoties, lai atbrīvotos no agresijas

Pasaules apdraudējuma laikā ir svarīgi atrast arī veidu, kā priecāties, un to var darīt Lieldienās. Tā saka literatūrzinātniece Janīna Kursīte. Par pieminekļiem un pretpadomju proklamācijām, dzejas formas pētījumiem un vērtīgāko padomu no Mirdzas Ķempes saruna ar Janīnu Kursīti Laikmeta krustpunktā. "Kādi mēs Lieldienās būsim, tādi visu gadu būsim," teikusi folkloras un valodas pētniece, Latvijas Universitātes profesore un bijusī Saeimas deputāte Janīna Kursīte. Lieldienas ir brīdis, kad šķīstīties un palaist savu sirdi vībotnēs. Pavasaris beidzot ir sarosījies, saule ar katru dienu kāpj arvien augstāk virs egļu galotnēm un tieši Lieldienās uz sarunu esam aicinājuši Janīnu Kursīti. Vai tiesa, ka vārds “lieldienas” latviešiem aizgūts no Austrumu pareizticīgajiem, no vārda “veļikodeņ”? Janīna Kursīte: Tā varētu būt. Tas, atšķirībā no Ūsiņa dienas vai kā mēs sauktu, ir saistīts ar kristietību nosaukums. Olu ripināšana un šūpošanās, protams, zināmākās Lieldienu tradīcijas. Bet no folkloras zinātnieces es vēlos izzināt arī mazāk zināmas senču tradīcijas. Piemēram, mēs varētu mudināt ļaudis savā apkārtnē atrast augstāko pauguru, saplūkt kārklu vicas un nodarboties ar putnu dzīšanu. Janīna Kursīte: Tā varētu būt lībiešu tradīcija, ko pārņēmuši arī latvieši. Varētu jautāt, ko tie putni nogrēkojušies, ka pavasarī būtu jādzen. Bet vieni ir tie putni, kas iemieso visu smago, kas bijis ziemas sezonā. Nosacīti tos putnus dzen prom, lai aizlido, labos pavasara putnus gaida un priecājas par tiem. Tā ir pavasara izkustēšanās, uzkāpšana pakalnā, cik nu Latvijā augsts pakalns iespējams, saules lūkošana un atbrīvošanās. Sevišķi mūsdienās pēc Covid, ar Ukrainu un pasaules apdraudējuma laikā ir ļoti svarīgi, ja ne pats svarīgākais ir atrast veidu, kā priecāties, ka mēs esam, ka Latvija ir, ka putni arī ir. Cerams, ne galvā. Kam tās kārklu vicas un kādēļ arī skaļi jākliedz? Janīna Kursīte: Ziemā uzskatīja, īpaši veļu laikā jābūt klusa, ir jāsaudzē savi savus spēkus. Daba ir pamirusi. Pavasarī, palīdzot saulei kāpt debesīs, uzskatīja, ka cilvēks var ietekmēt dabas spēku atmošanos. (..) Cik iekšā, tik jākliedz. Kārkli ir lokanie, tie pavasarī ja ne pirmie, tad vieni no pirmajiem uzzied. Ar lokanu visu gainot, aiziet uz mājām un noper palicējus, mazos un vecos, kuriem arī jādod daļa no tās svētības, ko esi saņēmis iztrakojoties pa kalnu. Esat teikusi – katrs var svinēt Lieldienas kā vien vēlas. Un var arī nesvinēt. Bet pats galvenais šajā laikā – kam vien ir iespēja, izkustieties. Brauciet uz laukiem, dzeriet bērzu sulas, vismaz uz vienu dienu atslēdzieties no interneta komentāriem un ikdienas rutīnas. Janīna Kursīte: (..) Lieldienas būtu labākais laiks visu iekšā sēdēšanu un datora būšanu pastumt maliņā. Lieldienas daudzās mājās sākās ar olu kaujām, bet mēs dzīvojam laikā, ka nemaz tik tālu no mūsu robežām notiek īstas kaujas. Krievijas karš Ukrainā. Dabā tagad ar katru dienu gaisma uzvar tumsu. Bet mēs dzīvojam tumšā laikā, kara laikā. Janīna Kursīte: Folklora un vēsture rāda, ka cilvēce ik pa laikam atgriežas haosā, kad sakrājusies agresija, kuru nav spējuši rituālā veidā – Lieldienās vai Jāņos iztrakojoties, arī humora vai satīras formā pasakot, kas tev nepatīk, nav vajadzīgs – atbrīvot. Karš ik pa laikam atgriežas, lai kā lielai daļai likās, ka tas nav iespējams. Humanitārajā fakultātē ar studentiem vismaz četras reizes esam braukuši ekspedīcijās Ukrainā, pazīstam virkni zinātnieku, un tagad liela daļa ir kaujas laukā. Es ar viņiem sarakstos, vairākiem ir bijuši ievainojumi. Šis ir laiks, kad katram jādomā – kā varu palīdzēt, gan materiāli gan garīgi. Mani ukraiņi bija uzaicinājuši nolasīt lekciju, tas bija viens no dziļākajiem saviļņojumiem pēdējā laikā, ka redzēju attālināti asaras viņu acīs. Grūti bija valdīt asaras savās acīs. Tā ir līdzi jušana un palīdzēšana, viņiem ļoti svarīgs katrs atbalsta vārds. Tie, kas var karot, tie karo. Katram jāpalīdz kā var. Janīna Kursīte 2009. gadā ir Saeimas Ētikas komisijā gluži kā lekciju lasa un stāsta par necenzētiem vārdiem, stāsta politiķiem, kādus vārdus ir pieklājīgi lietot no Saeimas tribīnes, kādus nav. Vēlāk pati strādāja Saeimas Ētikas komisijā, kur dažbrīd bijusi kā skolas direktore. Janīna Kursīte: Ja es būtu zinājusi, lekciju lasot, kas nāks priekšā. Toreiz vēl bija tikai skaisti ziediņi. Evolūcija ir pakāpeniska, bet ļoti strauja. Kāds laiks, tāda valoda, kā mēs domājam, tā mēs runājam. Iekšējā agresija noved vai nu pie izlādēšanās garīgā veidā, mutes veidā, vai fiziskā veidā. Paldies dievam, ka tas pašlaik nav fiziskā veidā. Tāpēc vajadzīga Lieldienu izbļaušanās, izstaigāšanās, atjaunošanās, lai mēs neturētu ļaunu prātu, lai mēs neveltītu ļaunus vārdus cits citam. Atrast otrā ko tādu, ko var, ja ne iemīlēt, tad sadzīvot.  Saruna, ko šis karš ir uzjundījis Latvijā, tā ir attieksme pret dažādam vēsturiskām personām, atsevišķiem pieminekļiem. Kā vērtēt Puškinu, kā vērtēt Upīti? Janīna Kursīte: Pieminekļi ir kādas teritorijas sakrālās zīmes. Tas ko lēma Pieminekļu padome, es nevienā no tiem, kas iestājas par pieminekļa pārnešanu, nedzirdēju, ka kāds būtu teicis, ka Andrejs Upīts būtu aizliedzams skolās, vai aizliedzams pētīt vai viņa daiļrade nekam neder. Protams, ir "Plaisa mākoņos", kas nekam neder. Bet jautājums, kas ir šī vieta, kur stāv Andreja Upīša piemineklis? Toreiz tas bija Politiskās izglītības nams un toreiz piemineklis tika uzstādīts reizē ar šī nama atklāšanu. Toreiz piedalījās un kvēlas runas teica par Upīti kā internacionālistu toreizējas kompartijas sekretārs Voss [Augusts] un kas vēl. Tā nav īstā vieta Upītim, viņš tur stāv kā politiska padomju laika liecība. Bet tas neko nenozīmē un neattiecas uz viņu kā rakstnieku. Par Puškinu – kāds viņam sakars ar Rīgu un Latviju. Nekāda, izņemot viņa simpātiju Annu Kernu, par kuru kaut kur bija izteicies "veļikosvetskaja bludņica" (sieviete, kas stipri maldījusies dažādās nomales). Tas arī neko neizsaka par Puškina daiļradi. "Jevgēņijs Oņegins", manuprāt, ir izcils darbs, un kā dzejnieks viņš bija savam laikam izcils, bet viņa attieksme pret Poliju, pret mazākumtautībām bija šovinistiska.  Un trešais – Mirdza Ķempe. Viņai ir piemineklis Liepājā, jo viņa ir no Liepājas. Piemineklis manā skatījumā ir ar māksliniecisku vērtību. Manuprāt, tā ir vieta, kur tam piemineklim ir jābūt, un Mirdza Ķempe, ja skatās svaru kausos… Es pati, meklējot dažādos avotos, biju pārsteigta, ka Mirdz Ķempe bija starp tiem 1958. gadā, kas iestājās savulaik par Staburaga saglabāšanu. Viņa palīdzēja tiem, kas atgriezās, gan rakstniekiem, gan citiem, no izsūtījuma un apcietinājuma. Viņa palīdzēja jaunajiem autoriem. (..) Viņa palīdzēja slepus arī baznīcai. Bet no otras puses – nosodīja Solžeņicinu, atbalstīja iebrukumu Čehoslovākijā, uzbruka jaunām autorēm. Te ir svaru kausi. Mēs nezinām, kā paši būtu rīkojušies, nonākot tajos laikos un tajos apstākļos. Tajos svaru kausos es redzu līdzsvaru, pat pozitīvo vairāk. Tas, kam un kā viņa ir palīdzējusi, tas arī ir ļoti svarīgi. Rīgas domei drīz būs jālemj gan par ielām, gan pieminekļiem, viens domniekiem ir jūsu dēls Māris Mičerevskis. Kādu padomu dotu viņam vai viņš ir prasījis padomu mammai literatūrzinātniecei. Janīna Kursīte: Diez vai dēli bieži prasa padomus, bet atklāšu, ka esam runājuši par šo, gan par Mirdzu Ķempi, gan par Andreju Upīti. Par Upīti mūsu uzskati sakrīt, citos dažos jautājumos, kā par Sudrabu Edžu, ne ļoti. (..) Tas padoms būtu – esam piesardzīgi un neizmetam visu atkritumos, ka pēc tam līdzīgi kā ar vācbaltu mantojumu vai Lielajiem kapiem kaut kas pazūd bez pēdām. Septiņreiz nomērīt un vienreiz nogriezt, mēs bieži vienreiz nomērām un tad septiņreiz graizām.  Bet šis ir laiks, kad jāizšķiras par vērtībām, jo pieminekļi bieži vien ir dzīvāki par dzīvākiem un viņu ietekme ir lielāka nekā dzīva cilvēka ietekmei. Tās ir vērtības, ko mēs katru dienu, ejot garām, redzam.