Jānis Garisons: Rietumi negrib Krievijas sabrukumu, jo ir bail, kas būs ar kodolieročiem

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jānis Garisonu par uzvaras un pamiera izpratni Ukrainas karā pēc Krievijas iebrukuma un par Rietumvalstu stratēģiju un mērķiem.  "Faktiski mums ir jāizšķiras. Mēs neesam nekādi... Mēs varam izdarīt, mēs varam daudzas lietas izradīt, ja mēs gribam. Un jābeidz šī mazvērtības kompleksa kultivēšana. Manuprāt, tas ir sarežģītākais, kā radīt stāstu, kā radīt kopējo stāstu mums valstī par to, kādēļ esam gatavi šeit dzīvot kopīgi un kādēļ esam gatavo karot, ja vajag. Tas, man liekas, ir vēl izdarāms," intervijā vērtē Jānis Garisons. Karš Ukrainā turpinās jau divarpus gadus. Gada sākumā šis rudens tika iezīmēts kā iespējamais pavērsiena punkts kara iznākumā. Kas Ukrainai ir miers, kas ir pamiers un kad tāds ir iespējams? Kā karš Tuvajos Austrumos vai ASV prezidenta vēlēšanu iznākums ietekmēs tālākos notikumus? Par to saruna ar bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru, aizsardzības ekspertu un Ziemeļvalstu noturības organizācijas pārstāvi Jāni Garisonu. Jūs savulaik esat beidzis ASV armijas kara koledžu. Studējāt stratēģiskās studijas. Tas bija apmēram laiks, kad bija notikusi jau Krimas okupācija. Stratēģiskā studijas, varētu teikt, ir par mieru un par konfliktiem. Ko, izmantojot šo klasisko zināšanu bāzi, kura ir par šiem jautājumiem, mēs tagad, pēc pēdējiem divarpus gadiem vai pēc 10 gadiem, varam pateikt par tālāko kara gaitu? Es skatos, ka militārie eksperti vai teorētiķi šobrīd strīdas, kas vispār ir miera izpratne šajā konfliktā. Jānis Garisons: Viens, ko man Amerikas kara skolā visvairāk mācīja, tā bija stratēģijas – stratēģijas formulēšana un kādā veidā noteikt pareizo veidu pašai operācijai vai kara gaitai. Skatoties no šiem stratēģijas analīzes jautājumiem, varbūt lielākā problēma ir tāda, ka ir ļoti grūti saprast, kas ir tie reālie mērķi visām pusēm. Jo karš faktiski ir tāda ļoti liela stratēģija, kura, kā Klauzevics [Karls] teica, tā ir faktiski politisko mērķu sasniegšana citiem līdzekļiem jeb militāriem līdzekļiem. Un šeit nu mēs redzam, no Krievijas puses… Mērķis ir skaidrs – pilnībā iznīcināt Ukrainas neatkarību. Jānis Garisons: Te ir ļoti skaidrs. No Ukrainas puses, protams, politiski tiek deklarēts, ka joprojām atgūt 1991. gada robežas, bet nu man liekas, ka visiem vairāk vai mazāk skaidrs, ka tas nav īsti sasniedzamas šajā brīdī, izņemot, protams, situāciju, ja Krievijā kaut kas notiek iekšpolitiski tāds ļoti kardināls. Bet man liekas, ka tas sliktākais šajā visā ir tas, ka es īsti neredzu šo stratēģiju pret Ukrainu vai kā atrisināt ne Amerikas Savienoto Valstu politikā, ne arī, būsim atklāti, ne arī NATO politikā. Virsmērķis – lai Ukraina uzvar. Tas bija arī viens no maniem jautājumiem, vai Rietumiem ir tāda stratēģija attiecībā uz Ukrainu, vai arī viņa netiek pausta? Jānis Garisons: Varu, protams, vairāk kā analītiķis izteikties. Man liekas, ka mēs redzam tomēr, ka nav šādas stratēģijas. Jo kur ir problēma? Problēma ir tā, ka ir skaidrs, ko galvenokārt Amerika un lielās Rietumvalstis negrib – ka Krievija sabrūk, jo tās ir bailes, kas notiks ar kodolieročiem. Atceramies, kad Padomju Savienība bruka. Krievijas propagandā tagad izmanto to, ka Rietumi sagrāva Padomju Savienību. Patiesībā Rietumi to vismazāk gribēja. Amerikas Savienoto Valstu prezidents braukājis uz Ukrainu, visi mēģināja pārliecināt: jūs turpiniet, turpiniet! Tas ir viens. Otrs, protams, viņi baidās no kaut kādiem asiem notikumiem, kas varētu izraisīt kodolieroču lietošanu no Krievijas puses. Un šīs divas lietas īsti neiet kopā ar to it kā proklamēto mērķi – Ukrainas uzvara. Jo Ukrainas uzvara, protams, vienā brīdī var radīt šos procesus gan Krievijā, teiksim, iekšpolitiskos, kur skaidrs, ka Putins ir licis ļoti lielu kārti vispār uz šo te Krimu, uz šo te ārējo intervenci jeb Krievijas varenumu. Un, protams, it kā no ārienes tas viss izskatās ļoti stabils un tamlīdzīgi, es domāju Krieviju. Bet tur var kā parasti vēsturē, tur var viens smilšu graudiņš pavilkt lielus procesus. Bet arī jāsaprot, ka mēs no ārpuses nevaram ietekmēt šos procesus. Runājot par kodolieročiem, manuprāt, šie draudi visu laiku ir lietoti no Krievijas puses. Tā bijusi tāda kodolšantāža, apzināta, jo arī tās sākotnējās stratēģijas mēs redzam publiski, ka arī pret mums Krievijas faktiski plāns, ja Krievija būtu mēģinājusi kaut ko darīt šeit militāri, tad tas būtu straujš iebrukums, kaut kādas teritorijas sagrābšana un tad draudēšana ar kodolieročiem, jo Krievijas pieņēmums bija, ka visi Rietumos baidīsies. (..) Vēsturiski, ja mēs skatāmies, tad, piemēram, aukstā kara laikā NATO izmantoja to savukārt kā atturēšanu, paziņojot, ka viņi var lietot arī pirmie [kodolieročus]. Un šis ir viens no, kas vēsturē ticis lietots kā tāds atturēšanas elements – vai tu lietosi pirmais kodolieročus vai nē? Bet šeit, šajā situācijā autoratīvā režīmā, kur Putinam pieder visa vara, pieņemt, ka viņš vadīsies pēc kaut kāda dokumenta, ja viņam būs vajadzība, un viņš tādēļ nelietos kodolieročus, tādēļ, ka tas nav ierakstīts doktrīnā, tas ir mazliet smieklīgi. Šis vairāk, es teiktu, šajā brīdī ir tāds iebiedēšanas solis pret Amerikas Savienotajām Valstīm, pret Rietumeiropu, vairāk kā mēģinājums panākt to... Vairāk iespēlēšana Amerikas priekšvēlēšanu cīņā, jo tur ļoti skaidri parādās, ka Tramps vaino demokrātus, ka tie izraisīs kodolkaru, un šis bija tāds arī apzināti iespēlēts pirms Zelenska vizītes Vašingtonā, lai attiecīgi ietekmētu šos lēmumus par tālās darbības ieroču atļauju piešķiršanu. Kaut kādā ziņā jau ietekmēja. Jānis Garisons: Jā, protams. Tad sanāk, ka mēs tomēr spēlējam vēl aizvien pēc Putina diktētas dienas kārtības kaut kādā ziņā. Rietumi, baidoties eskalēt šo situāciju... Jānis Garisons: Es domāju, tā ir bijusi visu laiku problēma no paša sākuma kopumā, ka mums kā Rietumiem nav bijusi nedz tāda normāla stratēģija... Lai jūs varētu proaktīvi rīkoties, jābūt stratēģijai. Tā stratēģija nav bijusi pret Krieviju īsti visus 20 gadus, jo būsim atklāti, mēs esam tie, kas uzaudzinājuši Putinu. Tas režīms ir mūsu audzēts mūsu dārziņā, mēs paši viņu esam radījuši, tādēļ, ka mēs īsti, mēs kā Rietumi, šeit domāju, bet mēs arī kā Latvijā esam piespēlējuši šim te stāstam par to moderno Krieviju un tamlīdzīgi savulaik. Un tagad mums arī, ja jums nav stratēģija īsti, ko jūs gribat sasniegt, tad jūs nevarat rīkoties proaktīvi.