Dzīve postpatiesības laikmetā. Saruna ar filozofu Arti Sveci

Mēs dzīvojam laikmetā, par kuru mēdz teikt, ka ir arvien grūtāk saprast, vai aprakstīt notiekošo. Mēs saucam šo par postpatiesības laikmetu, kur saprast to, ko vēsta mediji, ir arvien grūtāk. Te mēs uzticamies ekspertiem viņu spriedumos, te viņus ignorējam. Pēdējos gados arvien populārāka kļūst un biežāk tiek piesaukta kritiskā domāšana, kas būtu jāmācās vai jālieto. Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar filozofu un publicistu Arti Sveci par to, ko mēs varam prognozēt mainīgajā pasaulē un vai ekspertos vajag ieklausīties. Vai ekspertu laiks ir beidzies? Ekspertu laiks nevar tā vienkārši beigties viena iemesla dēļ. Proti, šobrīd tās informācijas ir tik daudz, ka neviens nevar visu aptvert. Tā kā mums vajadzēs ekspertus. Cita lieta, ko mēs saucam par ekspertiem. Droši vien, ka varbūt mēs pārāk viegli lietojam šo jēdzienu, kas ir varbūt riskanti.  Te ir tāds zināms paradokss: no vienas puses, mēs daudzos jautājumos neuzticamies ekspertiem vai uzskatām, ka katrā ziņā man ir brīva izvēle, piemēram, lemt par savu ķermeni, vakcinēties vai nevakcinēties. No otras puses mēs kaut kā ļoti paļaujamies uz ekspertiem, un ļoti daudz ko no viņiem sagaidām. Piemēram, neviens sociologs vai epidemiologs nevar precīzi paredzēt epidēmijas attīstību. Tie modeļi nav domāti kā simtprocentīgi pareizas prognozes. Mēs kaut kā iedomājamies, ka mums ir darīšana ar kaut kādiem brīnumainiem cilvēkiem, kas nezin' ko var izzināt un kaut kā visu pasauli atšifrēt. Un, ja viņi kļūdās, mēs esam vīlušies un sagrauti, un sakām, ka tie nu gan nekā nesaprot.  Bet tā situācija, man liekas, ir cita. Mēs reāli dzīvojam pasaulē, kurā mēs nezinām nākotni, mēs nevaram paredzēt nākotni. Vienīgais cilvēce laika gaitā ir iemācījusies kaut kādus rīkus izmantot, kas mums vismaz kaut ko ļauj nojaust vai kaut kādus virzienus norādīt. Eksperts, vai šajā gadījumā, teiksim, tas prognozētājs ir labāks nekā nekas. Vienkārši tāpēc, ka mums nekā cita nav, nekā labāka nav. Bet ir kļūdaini iedomāties, piemēram, ka ārsts nevar kļūdīties. Tas ir normāli, ka ārsts var kļūdīties, jo tas ir pieņēmums, ka, piemēram, ārsts var izārstēt jebkuru slimību ir kļūdains un pat grūti saprast, no kurienes tas radies. Pirms simts gadiem neviens tā nedomāja. Šbrīd mēs pieņemam, ka ārsts atrisinās jebkuru jautājumu. Tāpat mēs pieņemam, ka statistiķis varēs prognozēt precīzi, kā pandēmija attīstīsies. Bet no tā, ka ir šīs kļūdas, neizriet, ka šis prognozētājs mums nav vajadzīgs, vienkārši tāpēc, ka mums nekā cita nav.