1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Padomju Savienībā Fricis Kociņš tika izsaukts pie padomju ārlietu ministra Vjačeslava Molotova, kurš saņēma PSRS ultimātu Latvijas valdībai. Tajā mūsu valstij tika pārmesta Padomju Savienībai nedraudzīga ārpolitika, iepriekšējā gadā noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma neievērošana un izvirzītas prasības nekavējoties izveidot Latvijā citu valdību, kas pildītu minētā pakta nosacījumus, un ielaist valsts teritorijā neierobežotus padomju militāro...
1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas sūtnis Padomju Savienībā Fricis Kociņš tika izsaukts pie padomju ārlietu ministra Vjačeslava Molotova, kurš saņēma PSRS ultimātu Latvijas valdībai. Tajā mūsu valstij tika pārmesta Padomju Savienībai nedraudzīga ārpolitika, iepriekšējā gadā noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma neievērošana un izvirzītas prasības nekavējoties izveidot Latvijā citu valdību, kas pildītu minētā pakta nosacījumus, un ielaist valsts teritorijā neierobežotus padomju militāros spēkus papildus tiem, kuri te jau atradās saskaņā ar palīdzības pakta noteikumiem.
Analoģisku ultimātu jau 14. jūnijā bija saņēmusi Lietuva, kas padomju prasībām pakļāvās. Tas lēma neveiksmei jebkādu pretošanos no Latvijas puses un ļoti ierobežoja toreizējā valsts galvas, autoritārā līdera Kārļa Ulmaņa izvēles iespējas. Kā zināms, padomju ultimāts tika pieņemts, un 1940. gada 17. jūnija pusdienlaikā, virzoties no Lietuvas puses, Sarkanās armijas vienības sasniedza Rīgu. Tās pašas dienas vakarā Ulmanis Rīgas radiofona ēterā teica savu bēdīgi slaveno runu, kurā nodēvēja padomju karaspēku par draudzīgu un aicināja pilsoņus palikt savā vietā. Tā pirms 85 gadiem sākās Latvijas Republikas okupācija un prettiesiska aneksija Padomju Savienības sastāvā. 1940. gada jūnija situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Latvija tobrīd atradās arī visai neizdevīgā ārpolitiskā situācijā. Galvenais iemesls bija vispārējais starptautiskais stāvoklis. Tomēr atsevišķi lēmumi varēja būt citādi arī no Latvijas valdības puses. Par to vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.
Jau drīz pēc okupācijas karaspēka ierašanās faktiskais lēmumu pieņemšanas centrs Latvijā pārvietojās uz padomju vēstniecību, kur rezidēja Kremļa emisārs, Padomju Savienības ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Situāciju raksturo vēsturnieki, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieki Daina Bleiere un Kārlis Kangeris.
View more
