Zigurds Neimanis: Mainījušies ir ne tikai režisori un aktieri, bet arī publika, kas skatās

Teātris kļuvis par tādu sintētisku mākslu, kas nesastāv tikai no aktiera spējām, un man tas vairs nesniedz tādu gandarījumu – saka aktieris Zigurds Neimanis. Par jokiem no skatuves agrāk un tagad, īso kinokarjeru un kā veidoja leģendāro seriālu "Dzīvoklis", kāpēc raksta grāmatas un kas kopīgs ar hokejistu Balderi saruna ar Zigurdu Neimani Laikmeta krustpunktā. Tuvojas Latvijas Radio simtā jubileja un šīs reizes raidījumaviesi ar Radio māju Doma laukumā saista krietns radošās dzīves mūžs. Ar radio starpniecību viņš mudinājis klausītājus kaut uz brīdi pasmaidīt, aizmirst mūsu ikdienas raizes un likstas, īpaši jau 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktieris Zigurds Neimanis kopā ar kolēģiem ironiski un asprātīgi dokumentēja pārmaiņu laiku, Latvijas politisko un saimniecisko dzīvi " "Provinces dzīves ainiņās". Pārlūkojot Latvijas Radio skaņu ierakstu bagātību, fonotēkā var atrast vairāk nekā 400 ierakstus ar Zigurda Neimaņa balsi. Tie nav tikai joku raidījumi. Pie Radioteātra mikrofona ierakstīti arī lieli iestudējumi un pat dziesmas.  Zigurdu Neimani un viņa kolēģi Voldemāru Šoriņu var saukt par pirmajiem mūsdienīgajiem pasākumu vadītājiem, izklaidētājiem un šovmeņiem Latvijā. Zigurda Neimaņa aktiera mūžs saistīts ar Nacionālo teātri, bet daudzi radoši darbi tapuši arī Latvijas Televīzijā. Ar seriālu "Dzīvoklis" tika aizsākta vakara TV seriālu ēra Latvijā. Lai arī no viņa mūždien tiek gaidīti joki, ikdienā Zigurds Neimanis ir gana nopietns. Viņa aizraušanās ir kriminālromāni un arī pats sarakstījis detektīvromānu "Dubultportrets".  Vai jums ir atmiņā pirmie soļi Radio mājā? Daudz ir darīts, daudz ir ierakstīts, kāds bija pats sākums? Radio arhīvā dokumentēts pirmais ieraksts ar jūsu balsi 1971. gadā. Tas ir Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs", režisors Alfrēds Jaunušans. Rakstīts - Zigurdam Neimanim jaunekļa loma. Zigurds Neimanis: Es gan nebūšu pārliecināts, ka tas varēja būt pirmais ieraksts, jo tajā laikā radio nepārtraukti tapa dažādi iestudējumi. Tas ir senākais, kas ir dokumentēts. Zigurds Neimanis: Varētu tā būt. Agrāk jau gandrīz visas teātra izrādes ierakstīja arī radio. Lai cilvēki, kas netiek uz teātri atbraukt un apskatīties, lai dzird pa radio. Tagad to dara televīzija arī, filmē un parāda. Bet tur acīmredzot notiek kaut kāda atsijāšana, jo visu jau nevar parādīt. Tā arī patiesībā ir viena no manām pirmajām lomām vispār teātrī. Agrāk radio programmā humors skanēja daudz un bieži, arī raidījumos, kuros jūs piedalījāties. Šobrīd ir vien kāda reta humora pārraide. Vai tas ir tādēļ, ka mēs vairs neprotam jokot? Mēs negribam jokot? Vai arī šis ir tāds laiks pasaulē, kad varbūt prāts uz jokiem nenesas? Zigurds Neimanis: Drīzāk pēdējais arguments man liekas, sakarā ar ģeopolitisko stāvokli. Es domāju, ka tas, ko mēs ik vakaru dzirdam ziņās, nevar rosināt uz lieliem priekiem. Bet tas jau nenozīmē, ka nenotiek dziesmu svētki vai lieli pasākumi un ka Miķeļu gadatirgus. Es domāju, ka tur arī varbūt ir radio vadības nostāja – vai tas ir vajadzīgs vai nav? Ja kāds uzskatīs, ka vajag, gan jau atrastos cilvēki, kas varētu kaut ko uzrakstīt un arī kāds kaut ko varētu smuki ierunāt. Bet varbūt arī šis ir tas gadījums, kad piedāvājumu jārada pieprasījumam. Kā jau es teicu, tā situācija patlaban, dzīvē nav tik spoža, lai mēs gribētu pieprasīt – dodiet mums jokus, dodiet jokus. Kad skatāties vai klausāties radio ziņas vai kādu televīzijas vakara ziņu izlaidumu, tiešām ir tā sajūta, ka prāts uz jokiem nenesas? Vai dažbrīd – nezin, ja ir kāda reportāža no Saeimas – tomēr pie sevis pasmaidāt? Zigurds Neimanis: Tas arī ir teātris. Bet olitika jau vispār ir teātris. Es domāju, ka tas ir zināmā mērā likumsakarīgi, un jābrīnās, kā mēs esam tik daudz labas "aktierus" ievēlējuši Saeimā un neesam viņus aizsūtījuši uz teātriem strādāt. Esmu dažkārt runājis ar dažiem jūsu kolēģiem, un viņi pat aizvainojas, kad teātri salīdzina ar politisko teātri, jo īstam aktierim tā ir izglītība, tev ir ilgi jāmācās, tev ir sevi jāpierāda. Dažam labam Saeimas namā – vēl augt un augt līdz aktieriem. Zigurds Neimanis: Var jau it kā pamanīt, ka cilvēks vienkārši runā to, kas viņam ir iedots uzrakstīts, vai kāds cits gudrāks ir pateicis pirms viņa. Bet aktieris jau arī patiesībā ir tāds, kurš ar savām domām reti kad uz skatuves kāpj. Viņš runā tekstu, ko kāds cits ir uzrakstījis. Kaut kādas paralēles vilkt var. Kas jūs šobrīd mūsu ikdienā satrauc? Vai varbūt gluži otrādi  – dod tādu pārliecību un cerību, zinot visu, kas mums šobrīd apkārt notiek? Zigurds Neimanis: Es laikam pēc dabas esmu optimists un man liekas, ka viss nokārtosies pats savā ceļā. Jo, manuprāt, kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka 90% problēmas atrisinās pašas no sevis, kādi 10 procenti problēmu nav atrisināmas. Un tad vai ir vērts dēļ tiem atlikušajiem 10% iespringt? Protams, varētu teikt – vēsturi veido cilvēki un visa cilvēce kopā, bet principā tie jau ir daži cilvēki, kas to vēsturi veido. Un pa lielākai daļai viņi vienmēr ir bijuši psihopāti. Tas ir vienkārši dīvaini, kā tas var būt. Laikam to cilvēku ambīcijas ir tik lielas, ka viņi vairs nevalda paši pār sevi. Bet kā savaldīt šos psihopātus? Viņi ir daži, kuri šobrīd nosaka to pasaules toni. Zigurds Neimanis: Man gribas domāt ķecerīgi – viņiem nav gadījušās īstās sievietes. Nē, nopietni! Man liekas, ka sieviete var ļoti ietekmēt vīrieti un, ja viņiem ir, kā saka, blakus sieviete, kuru viņš mīl un ciena, viņam ir grūti būt nelietim, vienkārši tas pēc definīcijas neiet kopā. Ja tiem tagadējiem dižgariem, ja tā var izteikties, būtu laimējies dzīvē ar sievietēm, man liekas, stāvoklis varētu nebūt tik traģisks. Bet varbūt es kļūdos.