Silvija Brice: Monikas Helferes valoda ir brīnišķīga taupīgumā un krāsainībā vienlaikus

Ir jāpiekrīt atziņai, ka austriešu rakstnieces Monikas Helferes romāns “Bagāža” vēl kādu laiku lasītājam dzīvosies prātā arī pēc izlasīšanas. Teksts ir blīvs un neviennozīmīgs. Šis ir dzimtas stāsts, sievietes mūža atainojums, smalka versija par ciemata dzīves gaišajām un tumšajām pusēm, viegls atgādinājums par to, cik ātri un nesaudzīgi mēs, cilvēki, vēršamies pret citādākajiem. Tas ir arī tulkotājas Silvijas Brices izmeklēts, ieteikts un iztulkots darbs. Liega Piešiņa tikās ar Silviju Brici un sarunas iesākumā mēģināja noskaidrot, kāda šodien ir "bagāžas" garša un vai vārdam daudz sinonīmu. Silvija Brice: Monikas Helferes vārds man ir pazīstams jau kopš 1994. gada, kad pilnīgi nejauši, strādājot apgādā “Vaga,” manās rokās nonāca Monikas Helferes romāns “Oskars un Lilija”. Mēs bijām tikko tikuši pāri 1991. - 1992. gada slieksnim, mums bija ļoti vājš priekšstats par rietumu literatūru, un “Oskars un Lilija” mani ļoti pārsteidza ar savu rakstības veidu. Tas ir stāsts ir par diviem bērniem, bāreņiem, brālīti un māsiņu, deviņi un seši gadi. Man ļoti patika šis darbs, un, lai gan ieteicu, tā arī tas netika izdots. Nākamreiz ar Moniku Helferi sastapos pirms diviem gadiem Frankfurtes Grāmatu tirgū, kad man bija tikšanās ar Minhenes apgāda “Hanser” pārstāvi. Ar šo apgādu “Zvaigzne ABC” jau ir sadarbojusies vairākkārt, kas nozīmē, ka “Hanser” cilvēkiem ir skaidrs, kāda ir “Zvaigzne ABC” programma. “Hanser” ir smalka izdevniecība, kura izdod literatūru šī vārda labākajā nozīmē. Mēs savā laikā no viņiem nopirkām licenci, lai tulkotu Aleksa Kapī romānu. Man nebija šaubu, ka tas, ko iesaka “Hanser”, pie tam, ja apjoms nav milzīgs, mums varētu ļoti labi derēt. Izlasījusi “Bagāžu”, biju sajūsmā, jo man ļoti patika veids, kā Monika Helfere stāsta par savu ģimeni. Tas nav izdomāts stāsts, bet vajag mācēt vienu ģimenes šķautni ietērpt tik poētiskā, es teiktu, askētiski poētiskā formā, kuru lasot tu pārdzīvo līdzi. Arī valoda ir brīnišķīga savā taupīgumā un krāsainībā vienlaikus. Monikai Helferei pašai ir četri bērni, un viņai ģimene ir ļoti svarīga. Ir rakstījusi gan romānus, gan stāstus, gan bērnu grāmatas, un te figurē ģimene un ģimenes tēma. Tā nekad nav vienkārša ģimene, lai gan, vai vienkāršas ģimenes vispār pastāv? Tā, lūk, es satikos ar Monikas Helferes “Bagāžu”. Jau ir iznākušas divas nākamās grāmatas par ģimeni - “Tētis” 2021. gadā, kur tēvs ir šīs grāmatas cilvēks, un “Lauvassirds”, kas ir par brāli Rihardu, kuram dzīve aprāvās ļoti agri. Vēl viņai ir 2023. gada romāns “Jaunava” - grāmata par viņas draudzeni. Rudenī tiekoties ar “Hanser” pārstāvi noteikti apjautāšos par šīm grāmatām, lai gan nemaz nebrīnīšos, ja tās tiks piedāvātas jau uzreiz. Kāda ir mazo grāmatu burvība? “Bagāžu”, liekas, var izlasīt vienā vakarā. Rakstot mazā formātā, teksta koncentrācija ir daudz blīvāka. Nešaubos, ka autore ir daudzkārt taisījusi pauzi, lasījusi vēlreiz, slīpējusi, jo stils ir nevainojams, un šajās 120 lappusēs var pateikt vairāk nekā dažs labs daudzrakstītājs. Ir bijuši gadījumi, kad paņemu kādu psiholoģisku trilleri, kuram ir 700 lappuses, un pa vidu dusmojos par to, ka redaktors nav iebildis pret bezjēdzīgi garu tēmas izvērsumu vai ko tādu. Protams, nevar žanra ziņā salīdzināt psiholoģisku trilleri ar šo mazo dārgakmeni, kurš pats par sevi ir psiholoģisks trilleris. Mazajā formā ir koncentrācija, skaidrība, noslīpējums, un lasītājs varētu būt patīkami pārsteigts, paņemdams vienu mazu grāmatu kādam braucienam vai lidojumam un atklādams, ka šo grāmatu gribas pārlasīt otrreiz.