Vēsturnieku esejas par VDK darbību Padomju Latvijā

Solveiga Krūmiņa-Koņkova. Baznīcas sadarbība ar Valsts drošības komiteju

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova stāsta par baznīcas sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK). Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošās pētnieces un bijušās VDK dokumentu izpētes komisijas locekles Solvitas Krūmiņas-Koņkovas tēma komisijas darbā bija baznīcas un VDK attiecības. Radio esejā neliels ieskats vēl nepublicētā pētījumā par baznīcas līdzdalību tā sauktajā miera kustībā un šīs kustības aizkulisēm 70.-80. gados. Ir zināms par vairākām tā dēvētām piesegorganizācijām, kuras faktiski veidojās un veica gan VDK, gan citu sociālistisko valstu drošības dienestu uzdevumus. Reliģisko lietu pilnvaroto arhīvā 70.-80.gadu dokumentos var atrast veselu kopu ar atskaitēm, kuras rakstījis Romas Katoļu baznīcas priesteris Leons Dzenis jeb Dzeiņs par savu līdzdalību tā sauktās Eiropas katoļu Berlīnes konferences darbā.

Ojārs Stepens. Patiesība pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar VDK

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Ojārs Stepens vērtē, cik daudz patiesības ir pašlaik publiskotajos pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK). Ojārs Stepens darbojos kā pētnieks Publiskās atmiņas pētniecības centrā, ko pats dēvē par tādu kā mantinieku VDK zinātniskās izpētes komisijai. Viņš arī rakstījis vairākus pētījumus par VDK tēmu. "Pamatā mana tēma bija radošās savienības un vispār kultūras dzīve un VDK. Vairāk esm pētījis Komponistu savienību un Teātra biedrību. Tās ir ik pa laikam izmantotas kā tā dēvētās piesegstruktūras. Svarīgi, ka radošās savienības padomju sistēmā nav ne arodbiedrības, ta nav neatkarīga struktūra, tas ir instruments, ar kuru padomju vara kontrolē attiecīgo nozari. (..) Panākam stāvokli, ka tās vai citas nozares visi nopietnākiem pārstāvji ir iekļauti it kā sabiedriskā strūktūrā, ka bez tās tu nevari reāli darboties, ja vēlies jebkādu publicitāti, jebkādu honorāru. Tas ir instruments, kurš šīs nozares ļaudis kontrolē un vada, kā arī novada režīma propagandu līdz attiecīgiem cilvēkiem. Un ir gatava struktūra, ko vajadzības gadījumā var attiecīgi izmantot," skaidro Ojārs Stepens Vēsturnieks skaidro, kā mūsdienu sabiedrībā arī vēl pēc kartotēkas publikācijas viedojas zināmi mīti, kā šis mehānisms darbojās

Gints Zelmenis. Valsts drošības komiteja un ekonomiskie noziegumi

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Gints Zelmenis stāsta par Valsts drošības komiteju (VDK) un ekonomiskajiem noziegumiem. "Runājot par VDK darbību, parasti atceramies politiskās represijas, spiegošanu ārzemēs, arī līdzcilvēku izsekošanu un izspiegošanu pašā Padomju Savienībā. Tomēr ļoti būtisks VDK darbības aspekts, kurš diemžēl pagaidām ir pētīts un aprakstīts ir daudz mazāk, ir ekonomisko noziegumu izmeklēšana un VDK darbība PSRS iedzīvotāju nelegālas saimnieciskās darbības uzraudzīšanā," skaidro Gints Zelmenis. Plašāk ar Ginta Zelmeņa pētījumu var iepazīties šeit.  

Uldis Krēsliņš. VDK un represīvā psihiatrija Latvijā

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Uldis Krēsliņš stāsta par VDK un represīvā psihiatrija Latvijā. „Represīva psihiatrija nav īpaša psihiatrijas nozare, atšķirība ir mērķī. Šo psihiatrisko izmeklēšanu veica Rīgas Psihiatriskās slimnīcas un Psihoneiroloģiskā dispansera ārsti, bet šīs psihiatrijas mērķis vairāk bija politisks, saistīts ar cilvēku politiskajiem uzskatiem un darbību,” skaidro Uldis Krēsliņš. „Represīvā psihiatrija Padomju Savienībā aizsākās jau 20. gadsimta 20. gados, 50. gadus sākumā bija neliels pieklusums un atkal plaši šī prakse atsākās 60. gadu sākumā, kad tā laika PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret padomju iekārtu. Šis postulāts kļuva par aizsākumu arvien plašākai speciālo psihiatrisko slimnīcu celtniecībai visā Padomju Savienībā. Represīvās psihiatrijas praksi pastiprināja Jurija Andropova nākšana pie varas VDK priekšsēdētāja amatā 1967. gadā, kurš cīņā pret disidentiem plaši izmantoja represīvo psihiatriju, lai attaisnotu to, ka PSRS nav politisko ieslodzīto.” Plašāk ar Ulda Krēsliņa pētījumu var iepazīties šeit.

Ineta Lipša. Sistēma ārzemnieku un padomju pilsoņu komunikācijai

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vēsturniece Ineta Lipša stāsta par sistēmu ārzemnieku un padomju pilsoņu komunikācijai. “Šo izdevību vēlas izmantot, lai radītu koncentrētā veidā priekšstatu par to, kā padomju vara organizēja un izveidoja pamatu sistēmai, kurā nodrošināja ārzemnieku un padomju pilsoņu komunikāciju. To varētu nosaukt par padomju kontrapropagandas institucionālas ainavas izveidi, kas tika radīta līdz 1972. gadam. Runa ir par vairākām organizācijām vai iestādēm, viena no pazīstamākajām ir Vissavienības akciju sabiedrības “Intūrists” Rīgas nodaļa,” skaidro Ineta Lipša.