Šīs dienas acīm

OMON uzbrukums 1990. gada 20. janvārī. Saruna ar Renāru Zaļo

1991. gada 20. janvāra vakarā toreizējās Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, kā arī, domājams, vēl kādu citu padomju militāro vai drošības struktūru pārstāvji uzbruka toreizējai Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji - Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki - apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrijas augšstāvā, kuru aizsargāja tikai trīs apsardzes darbinieki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju palīgspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ieviestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizējā Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Lūk, kā viņš atcerējās tā vakara notikumus sarunā 2018. gadā:  "Kad valsts vēl nav institucionalizēta, vēl nav skaidrāka komandu ķēde, kurš ko dara krīzes un visādās provokācijas situācijās, kā tas bija 90. gados, jums ir jāpieņem vienpersoniski lēmums sūtīt cilvēks, jūtot, ka tur var būt arī letāls iznākums. Jūs sūtiet cilvēkus zināmā mērā nāvē Es dažreiz to pārdomāju, kā tas bija, piemēram, kad uzbruka Iekšlietu ministrijai. Ministrs bija Maskavā un iekšlietu ministra vietnieks, uz kuras ļoti paļaujas, arī ārkārtīgi spēcīgs cilvēks - Indrikova kungs, viņš bija aplenkts. Tas uzbrukums bija tik negaidīts, bet tajā pašā laikā bija viena tāda lieta, ko sauc par pērkonu vai grom krievu valodā, ka tajā Kirova parkā, tagad Vērmaņdārzā, sapulcējās ārkārtas situācijā miliči, parastie, policisti toreiz vēl nebija, ar ieročiem. Un bija jāpieņem man lēmums konkrēti, vai sūtīšu viņus uz Iekšlietu ministriju vai nē. Es principā biju gatavs to darīt. Bet mani izglāba viena situācija un šos cilvēkus izglāba. Tas, ka mani apsardzes cilvēki, tas bija tieši manis vākti cilvēki, tie nebija no kādām citām struktūrām, viņi man nodemonstrēja no OMON vilni uz pārnēsājamas radiostacijas, kurā skaidri varēja dzirdēt, ka viņi ieņēmuši jau pēdējo stāvu, piekto un apakšējo. Un viens saka, ka nepieciešamas reaktīvās iekārtas, acīmredzot kaut ko tādu, ko šauj no pleca, tanku dūres. Kas trakākais, vai ir nepieciešams motostrēlnieku pulku piesegums. Skaidrs, ja es dotu šo komandu, ir ļoti daudz upuru. Tad gandrīz vai pašam jāiet līdzi. Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk Zaļā kungs kļuva par Barikāžu muzeja direktoru. Raidījumā fragmenti no divām sarunām ar Renāru Zaļo, kas dažādos gados izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. 2. daļa

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.   

Krišjānis Valdemārs - nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. 1. daļa

2. decembrī apritēja 200. gadskārta kopš pasaulē nācis Krišjānis Valdemārs - ļoti liela, nozīmīga figūra latviešu 19. gadsimta vēsturē. Par Krišjāni Valdemāru saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.  Runājot par Krišjāni Valdemāru, viņš kā praktiski visi tā laika latvieši, ir cēlies no zemnieku kārtas, lai gan pieder pie tobrīd iespējamās latviešu tautas elites. Viņa tēvs ir draudzes ķesteris, tātad tas cilvēks, kurš draudzē faktiski atbild par dievkalpošanas tehnisko pusi, par dievnama turēšanu kārtībā un ir līdz ar to viens no apkārtnē pamanāmākajiem cilvēkiem. Ar to arī izskaidrojams, ka faktiski neviens no viņa bērniem, Krišjāņa Valdemāra brāļiem un māsām, kas izdzīvo līdz pieaugušam vecumam, un tie ir divi brāļi un māsa, nepaliek zemnieku kārtā. Abi brāļi īsteno literāta karjeru. Viņa vecākais brālis, starp citu, pārvācojas, kā var lasīt. Pats Krišjānis Valdemārs skolojas apriņķa skolā Liepājā, kas dod tālāk iespēju jau pretendēt uz studijām Tērbatas universitātē. Līdz tai gan Valdemārs tiek jau krietni pieaugušos gados. Viņam, šķiet, ir 24 gadi, kad uzsāk mācības Liepājā, varētu teikt, vidusskolā. Protams, tolaik ir cita izglītības sistēma, un apriņķa skola ir pieejama krietni mazākam skaitam vidusmēra ļaužu. Gints Apals: Tajā laikā, kad Krišjānis Valdemārs nāca pasaulē un sāka iegūt izglītību, jautājums par latviešu zemnieku kārtu jau ir sācis mazliet mainīties. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas, arī pēc Vidzemes zemnieku likumiem jau parādās cilvēki, kuri vēl oficiāli pieder pie zemnieku kārtas, bet sākusies viņu sociālā mobilitāte. Ja mēs skatāmies uz nacionālās atmodas kustības vadītājiem, praktiski lielākā daļa pieder pie šīs cilvēku grupas, kas ir vai nu muižu rentnieki, vai krodzinieki, vai arī vagari (vagars principā ir labākais pagasta zemnieks, kurš vada darbus muižā). Līdz ar to Krišjānis Valdemārs kā ķestera dēls arī nav izņēmums.  Otra lieta, ka šajā laika posmā 19. gadsimta pirmajā pusē varbūt nevajag vispār lietot jēdzienu pārvācojās. Tas, ka cilvēks maina savu sociālo stāvokli, tas nav tik tiešā veidā reducējams uz tautības jautājumu, kuru pats Krišjānis Valdemārs aktualizē, tikai sākot ar 1855. gadu. Šajā laikā cilvēka identitāti nosaka viņa kārtas piederība, materiālais stāvoklis un viņa ticība, šajā gadījumā luteriskā ticība. Jautājums par tautību un dzimto valodu aktualizējas pamazām tikai 19. gadsimta otrajā pusē, un Krievijas impērijas mērogā, arī visas Latvijas teritorijas mērogā jautājumu par dzimto valodu vispār pirmoreiz izvirza tikai 1897. gada tautas skaitīšana. Pirms tam ir svarīga kārtas piederība un ticība.  Līdz ar to, Krišjānis Valdemārs un viņam līdzīgie cilvēki stāv uz robežas starp latviešu zemniekiem un jau, teiksim, vācu sīkpilsoņiem vai amatniekiem. Tas ir izvēles jautājums. Krišjāņa Valdemāra vecāki, starp citu, ir reģistrēti vācu draudzē, tāpat kā Kārļa Ulmaņa vecāki. Tas, ka Krišjānis Valdemārs kļuva par latvieti, tā ir viņu izvēle - idejiskā, arī politiskā izvēle. Tai pašā laikā viņa tuvi radinieki - brālis un arī brālēns - izvēlas vācbaltiešu identitāti un paliek tajā cilvēku grupā. 

Holokausta vēstures pieminēšana un apzināšanās Latvijā

Raidījums izskan 30. novembrī, un tā ir diena, kad atkal pie Brīvības pieminekļa tiks aizdegtas svecītes, pieminot holokausta upurus. Tāpēc raidījuma tēma ir holokausta vēstures pieminēšana un apzināšanās Latvijā. Stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Kaspars Zellis un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Šai sakarā jāpiemin, ka ir oficiāli atvērta Marģera Vestermaņa grāmata "Cilvēcība tomēr nebija mirusi", kas ir, varētu teikt, mūsu holokausta pētniecības patriarha un holokaustu pārdzīvojušā Latvijas ebreja Vestermaņa kunga, droši vien var teikt, mūža darba vainagojums.  Sarunas iesākumā iezīmējam to punktu, no kura mēs pirms apmēram trešdaļa gadsimta sākām būvēt neatkarīgās Latvijas sabiedrības priekšstatu par šiem notikumiem, par šo traģēdiju. Kāda bija holokausta apzināšanās situācija, noslēdzoties padomju posmam?

Mākslinieks-konstruktors: Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā

Šodien, 23. novembrī, ir Latvijas teātra ļaužu un arī teātra mīļotāju ikgadējā svētku diena - vakarā mūsu spēlmaņi pulcēsies Dailes teātrī, lai uzzinātu iepriekšējās sezonas Teātra balvas ieguvējus. Kā allaž tas notiek Latvijas teātra patriarha un Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Nu jau 139. Savukārt pavisam nesen, 19. novembrī, atzīmējām 105. gadskārtu kopš Smiļģa radītā un pusgadsimtu vadītā Dailes teātra tapšanas.  Savulaik, atzīmējot Dailes simto gadskārtu, divos raidījumos sarunājos par to ar teātra zinātnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Šoreiz daļa no šīs sarunas, kurā aplūkojām Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā.