Igo: Neizslēdzu iespēju atkal dziedāt krieviski, ja Krievijā notiks kas šausmīgi pozitīvs

Es uzskatu, ka valodai nav nekādu problēmu, un neizslēdzu iespēju kādreiz atkal dziedāt krieviski – taču tikai tad, ja Krievijā notiks kas šausmīgi pozitīvs, saka mūziķis, dziedātājs un mākslinieks Igo. Par kautiņiem grupā "Līvi", biznesu un bandītiem deviņdesmitajos, par "Remix" slavas laikiem un dzīvi pēc avārijas – saruna ar Igo Laikmeta krustpunktā. Raidījuma sākumā citāts no žurnāla “Liesma” 1986.gadā. Publikācijas autors ir Guntars Račs un tajā viņš apraksta dažas savas satikšanās epizodes ar dziedātāju Igo Liepājas pludmalē un Doma laukumā Rīgā. “Neko nopietnu ar Igo šodien parunāt nav iespējams. Metamies peldēties. Igo ir labs peldētājs, viņam patīk nirt. Tā viņš nirst ne tikai ūdenī, bet arī paša dzīvē. Viņš nav pa virsu peldētājs, ja viņu kaut kas interesē, tad neliksies mierā, līdz nebūs visu līdz galam izpētījis un uzzinājis. Un te jau mēs klīstam pa Vecrīgas ielām. Esam Doma laukumā, blakus Radio ēkai. Strauji tuvojas jauniešu grupiņa, prasot autogrāfus. Es laižos, paspēj pateikt Igo un ir jau aiz lielajām durvīm, pa kurām viņš šogad iesoļoja kā Latvijas Radio solists.” Dziedātājs Igo arī šoreiz ir vēris lielās Latvijas Radio ozolkoka durvis un ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis. Latvijas Radio durvis pati Radio māja un, protams, arī leģendārā ierakstu studija, šī vieta Vecrīgas sirdī, - kas viņa ir tavā sirdī? Igo: Vairākas epizodes man uzreiz uzplaiksnī atmiņā, kad es par to domāju, un pirmais, protams, ir 80. gadu sākums, kad šeit notika jau pirmie ieraksti, "Vēju muzikants" un "Sniega velns", un tanī skaitā arī "Zīlīte", Viļņa Krieviņa "Rokas". Jā, "Zīlīte" nupat bija ierakstīta un neatceros, ko mēs šeit nācām darīt, bet es biju viens pats, uz radio kāpnēm, un es domāju, ka tas stāsts ir ļoti daudziem māksliniekiem līdzīgs kā man, ko es tagad stāstu, pēkšņi man pretī nāk Raimonds Pauls, un…  viņš man paspiež roku. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgi, es to mirkli atceros, un viņš pateica komplimentu un kaut ko teica par "Zīlīti", nav vairs tik svarīgi. Es šo mirkli kopumā atceros.  Tad, protams, bija laiks, kad mēs darbojāmies šeit ar "Remix" un es biju Latvijas Radio solists. Un jā, vēl divtūkstošajos gados es vadīju gadus trīs šeit savu autorraidījumu, pat divus. 80. gadu vidus, "Remix" laiks, kāda bija toreiz tā studijas dzīve šeit, es saprotu, ka studijas ieraksts bija dienu un nakti, te esot bijis pa stundām rezervētas. Igo: Tās bija mājas, tās bija īstas mājas. Un dažkārt agri no rīta, dažkārt līdz vēlai, vēlai naktij, un ir arī daži skaņdarbi, kuri ir ieskaņoti naktī un kur pa logu esam izlikuši ārā mikrofonu, lai ierakstītu, ka skaņu režisors izgājis laukā paslauka ar slotu asfaltu. Un to mēs arī ierakstījām, un tam fonā vēl ieskanas vārnas ķērciens. Tas ir dziesmā "No rīta", un tas ir reāls ieraksts no rīta. Tev pirms 10 gadiem iznāca dzejoļu krājums “Debesis karstas” un dzejolī ir arī vārdi - "Kā baltiem diegiem šūta pasaule kopā turas". Šobrīd pasaulē un īpaši jau, ja domājam par Ukrainu, debesis ir ļoti karstas un daudz kas no vīlēm irst. Tavas sajūtas par to, kas notiek šodien? Igo: Dzejolis tapa, un pēc kāda pusgada faktiski varēja sajust to svelmi, kas sāka valdīt mums visapkārt. Un diemžēl daudzi notikumi nav manis ietekmējami un varu tikai par to pārdzīvot un apspriesties ar draugiem. Ir, protams, lietas, kur mēs varam teikt savu vārdu un to arī gadījumā, ja mani uzaicina, ja pašam rodas arī kāda ideja, es arī daru un neliedzu savu palīdzību. Tomēr kopumā liekas, ka notikumi kaut kādā veidā rit savu neparedzamo, jeb - kādam paredzamo, iespējams, gaitu un manas iespējas ir pārāk sīkas, lai to ietekmētu, un varu tikai brīnīties un līdzpārdzīvot. Cik daudz tu seko ziņām, kas saistītas arī ar Ukrainu. Vai arī tevi ir piemeklējis tas, ko daži sauc par tādu ziņu nogurumu no kara un un tu vairāk esi varbūt savā… Igo: Nē, es neesmu noguris, es aizvien gaidu labas ziņas, protams, saistībā ar ukraiņu panākumiem šajā netaisnīgajā karā un ļoti, ļoti ceru uz veiksmīgu iznākumu. Tavā dzimtā, cik es paskatījos, ir gana daudz krievu tautības cilvēku, ir senči, kas ir dzimuši Krievijā. Tev pat pirmajā pasē kā tautība bija norādīta - krievs. Kādus tu redzi krievu cilvēkus šobrīd, gan tur aiz robežas, gan tos, kas dzīvo Latvijā un arī droši vien tavā paziņu lokā ir?  Igo: Jā, es esmu no tiem, kas uzskata, ka valodai nav nekādu problēmu, nav nekādas vainas un, protams, ka saprotu arī, kas notiek sabiedrībā un it sevišķi tajā sabiedrības daļā, kura nemāk varbūt nodalīt lietas un nemāk analizēt situāciju. Domāju, ka ļoti liela daļa krievu inteliģences ir vienkārši aizbēgusi vai nu sevī vai alkoholā, vai vienkārši prom no savas dzimtenes, un diemžēl tas nav noticis pirmo reizi Krievijas vēsturē. Es arī Rietumos esmu ticies ar daudziem krieviem, kuri runā un domā savādāk. Mēs jau to visi zinām. Nav daudz, bet tev ir arī dziesmas krievu valodā un it īpaši pēc, protams, Jūrmalas konkursa 86. gadā. Tu vēl dziedāsi krieviski un krievu publikai? Igo: Es to neizslēdzu. Kam ir jānotiek, lai tā notiktu? Igo: Nu kaut kam šausmīgi pozitīvam. Bet līdz 2014. gadam es salīdzinoši aktīvi pat tulkoju savus tekstus, dziesmu tekstus krieviski, tos ieskaņoju. Tie tika atskaņoti arī Krievijas dažādās raidstacijās. Es salīdzinoši bieži arī braucu uz Maskavu un piedalījās televīzijas raidījumos, lielos, nopietnos televīzijas raidījumos. 2014. gads simtprocentīgi pielika punktu tam visam, un mans pārstāvis Krievijā tika informēts par to, ka mani vairāk šī puse nesaista, neinteresē. Tu esi bijis Lāčplēsis, Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā “Lāčplēsis”. Uz krustcelēm mazs bērniņš… Šajos laikos kādu tu redzi Latviju pasaules krustcelēs, kur atkal cīnās Lāčplēsis un Kangars, labais un ļaunais. Un no šīs cīņas ir atkarīgs mūsu liktenis, še, Daugavas malā. Latvija pasaules krustcelēs? Igo: Es aizvien to tēmu uztveru tā, ka tā lielā cīņa jau tev pašam ir jāizcīna sevī un jāsaprot. Šā vai tā mēs katrs atbildam par sevi, par saviem vārdiem, par saviem darbiem, lēmumiem un par rīcību. Un tad ir, protams, ļoti labi, ja tev apkārt rodas cilvēki, tavi līdzdomātāji, ar kuriem, iespējams, ir vieglāk kaut ko risināt, bet vienalga atceries, tu esi viens un lēmums jāpieņem konkrēti. (..) Te mēs nonākam līdz 80. gadu vidum, konkrēti līdz 86. gadam, kas, manuprāt, pārskatot tavus dzīves pagriezienus un arhīvus ir tāds svarīgs arī atskaites gads. Jūrmalā Vissavienības jauno izpildītāju konkurss, arī tava satikšanās ar Raimondu Paulu, arī "Remix" projekts. Kas ir 1986. gads tavā dzīvē? Igo: Jāsaka tā, ka šajā konkursā es piedalījos negribīgi. Bija tā, ka man pateica skaidri un gaiši, tev tur jābūt tāpēc, ka tu esi Latvijas Radio solists un viss. Nu un tad sākās tas, kas bija neglābjami. - šo tu drīksti, šo tu nedrīksti, šādas drēbes tev būs, šādas tev nebūs. Bet garie mati drīkstēja būt? Tik gari man liekas, nebija pat Ļeontjevam? Igo: Vispār jau nedrīkstēja būt. Nebija tik dramatiski kā 82. gadā "Zīlītes" filmēšanas laikā, kad visiem mums bija gari mati "Līvos", bet tie tikai īpaši saveidoti un uztaisīti par īsiem. Plus vēl uz skatuves jūs bijāt uzvalkos. Igo: Bet jāsaka godīgi, mani tur diezgan mēģināja apgraizīt un dažādi ierobežot 86. gadā. Un, neskatoties uz to, iespējams, ka tieši tas, ka es paliku melnās biksēs, baltā kreklā, ļāva man arī dziesmas būtību, gan vienas, gan otras dziesmas būtību parādīt vislabāk. (..) Un tad jau tuvojas Atmodas laiks, 80. gadu otrā pusē un 1988. gads, protams, arī ir svarīgs gan Latvijas vēsturē, gan tavā radošajā biogrāfijā. Zigmārs Liepiņš, Māra Zālīte, rokopera "Lāčplēsis". Lāčplēša loma, Atmoda, 88. gads, kas no  šī perioda tev prātā? Igo: Jā, tas tiešām ir perioda sākums un es domāju, ka daudziem mūziķiem, it īpaši tiem, kas bija iesaistīti grandiozajā tālaika Lāčplēša uzvedumā, tas arī bija tāds situācijas pārvērtēšanas laiks un arī kaut kādā savas lomas pārvērtēšana visā tajā, ko mēs jūtam visapkārt, ko varam ietekmēt. Neapšaubāmi arī man tas bija tā. Kinokadros var redzēt uzvedumu, kas bija Burtniekos, tas laikam vēl sākums… Igo: Pati pirmā reize, kad vispār šī rokopera tika... Tā ir pati pati pirmā reize, kad bez tērpiem, tomēr visā garumā rokopera tika atskaņota. No šī koncerta atceros ļoti skaidri vienu cilvēku, kuru es redzēju starp rindām, tas bija Edgars Liepiņš, kurš, izslējis galvu, ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi klausījās un skatījās uz skatuves notiekošo. Tagad arī, pavērojot šos kadrus, var just, var redzēt, ka cilvēki ir gluži kā pārņemti, kā sastinguši, viņu acu priekšā notiek kaut kas vēl nebijis. Tās pārmaiņu sajūtas un Lāčplēša stiprā balss… Igo: Mēs jau paši bijām kā vēl nekad nebijuši.